Dienvidāfrikas Savienība (angļu: Union of South Africa; nīderlandiešu: Unie van Zuid-Afrika; afrikandu: Unie van Suid-Afrika) bija mūsdienu Dienvidāfrikas Republikas vēsturiskā priekštece. Tā izveidota 1910. gada 31. maijā, apvienojot britu Kāpas koloniju (Cape Colony), Natalas koloniju (Colony of Natal), Transvālas koloniju (Transvaal Colony) un Oranžas upes koloniju (Orange River Colony).[2] Savienība ietvēra teritorijas, kas agrāk bija Dienvidāfrikāņu Republikas un Oranjes brīvvalsts daļa.
Pēc Pirmā pasaules kara Dienvidāfrikas Savienība parakstīja Versaļas līgumu un kļuva par vienu no Tautu Savienības dibinātājām. Tautu Savienība ar mandātu pilnvaroja Dienvidāfrikas Savienību pārvaldīt Dienvidrietumu Āfriku (tagad pazīstama kā Namībija). Dienvidrietumu Āfrika lielākajā daļā aspektu tika uzskatīta par Dienvidāfrikas Savienības provinci, taču tā nekad netika oficiāli anektēta.
Tāpat kā Kanāda, Austrālija un Jaunzēlande, Dienvidāfrikas Savienība bija Britu impērijas pašpārvaldes domīnija. Tās pilnīga suverenitāte tika apstiprināta ar 1926. gada Balfūra deklarāciju un 1931. gada Vestminsteras statūtiem. Valsts tika pārvaldīta saskaņā ar konstitucionālās monarhijas formu, kurā britu monarhu pārstāvēja ģenerālgubernators. Savienība likvidēta ar 1961. gada konstitūcijas pieņemšanu, ar kuru tā kļuva par republiku un atstāja Nāciju Sadraudzību. Dienvidāfrikas Republika atkal pievienojās Nāciju Sadraudzībai 1994. gada 1. jūnijā.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dienvidāfrikas Savienība.
