Humānisms

Humānisms ir viena no ētikas kategorijām filozofijā.

Par humānismu dēvē arī uzskatu sistēmu Eiropā, kas radās Renesanses beigu periodā.

Humānisms kā ētikas un filozofijas kategorija

Izceļ cilvēka vērtību un nozīmi, balstoties uz tādiem universāliem jēdzieniem, kā taisnīgs un netaisnīgs, pareizs un nepareizs un tml. Kā filozofijas kategorija, humānisms ir cieši saistīts arī ar racionālismu, kurš tāpat kā humānisms noraida transcendentālus (reliģiskus, nepierādāmus) pasaules kārtības un cilvēka lomas pasaulē skaidrojumus. Humānisms skaidro, ka ne Dievs, ne kāda absolūta ideja vai substance, bet tikai pats cilvēks ir pasaules un sabiedrības kārtības vienīgais noteicējs.

Tas tomēr nenozīmē, ka humānisms būtu pielīdzināms ateismam, jo pieļauj, ka atsevišķu cilvēku dzīvē reliģijai, ticībai var būt nozīme kā dzīves vērtībai, morāles un ētikas pamatam.

Humānisms kā uzskatu sistēma

Humānisms bija zinātniska sengrieķu filozofu un latīņu klasiķu, kā arī seno Baznīcas tēvu darbu studijas pašas studēšanas dēļ. Humānisti apguva klasisko mantojumu un klasiskās valodas, tie ievadīja pedagoģiskās reformas un pārmaiņas kultūrā, kas 15. un 16. gadsimtā izplatījās visā Eiropā. Humānisti radīja kritisku vēstures zinātni, ieviesa grāmatu iespiešanu ar pārvietojamiem burtiem. Tautas valoda nostājās līdzās latīņu valodai, pamazām izspiežot to no literatūras un politikas.

Humānisti aizstāvēja studia humanitatis, jeb brīvo mākslu studijas, kas ietvēra gramatiku, retoriku, poētiku, vēsturi, politiku un morālfilozofiju. Šo priekšmetu studijas tika uzskatītas par intelektuālās baudas un cilvēka cieņas augstāko izpausmi, kā arī dzīvesveidu, kas piepildītas ar tikumisku aktivitāti. Renesanses zinātnieki bija daudz sekulārāki un to interešu loks bija plašāks, jo viņi bija atraduši daudzus senos manuskriptus, kā arī paaugstinājuši to studiju prasmi. Humānistu metode nebija tikai salīdzināšana un kopsavilkumu veikšana. Viņi vērsās tieši pie oriģinālavota.