Selims III

Selims III (osmaņu turku valodā: سليم ثالث [seli:mi sa:lis]) (1761. gada 24. decembris — 1808. gada 29. jūlijs) bija Osmaņu impērijas sultāns (1789—1807). Selima tēvs bija sultāns Mustafa III (1757—1774) un tronī viņš nomainīja savu tēvoci Abdulhamidu I (1774—1789).

Selims III
Padišahs un visu ticīgo Kalifs
Valdīšana	1807. gada 29. maijs — 1808. gada 17. novembris
Investitūra	1807. gada 29. maijs
Priekštecis	Abdulhamids I
Pēctecis	Mustafa IV
Pilns vārds	سليم ثالث [seli:mi sa:lis]
Tituli	Sultāns Hans Padišahs Abu Zemju un Abu Jūru Hākans Osmaņu nama valdnieks Sultānu Sultāns Hanu Hans Visu ticīgo Kalifs un Visuma Kunga pravieša pēctecis Imperators
Dzimš. datums	1761. gada 24. decembris
	Konstantinopole
Miršanas dat.	1808. gada 28. jūlijs
	Konstantinopole
Apglabāts (-a)	Konstantinopole
Dinastija	Osmaņu dinastija Osmaņu kalifāts
Tēvs	Mustafa III
Māte	Mihrišaha Māte Sultāne

Pateicoties Selima enerģijai un vairākiem talantiem, viņš tautā tika cienīts un liela sabiedrības daļa pēc viņa nokļūšanas tronī cerēja uz pozitīvām pārmaiņām. Selims bieži tikās ar cittautiešiem un viņš bija pārliecināts, ka valstij nepieciešamas pārmaiņas. Tomēr pārmaiņas bija jāatliek, jo Austroungārija un Krievijas Impērija ar saviem biežajiem uzbrukumiem viņu visu laiku nodarbināja aizsardzības jomā. Kad konflikti Eiropā bija pierimuši, viņam nācas pievērsties jaunam konfliktam, kad Ēģiptē un Sīrijā iebruka Napoleons I. Līdz ar to arī tika pārtrauktas turku senās draudzīgās attiecības ar Franciju.

Savā valdīšanas laikā Selimam III izdevās izskaust lielu daļu krāpnieku no militārajām aprindām un viņš veica vairākas valsts pārvaldes reformas finanšu resorā. Selims III izveidoja īpašu karaspēka armiju Nizam-ı Cedid, kas kļuva par tik iespaidīgu spēku, ka spēja apturēt jebkādu pretestību reformām no vietējo pašvaldību vadītāju un jeničeru puses.

Sajūtot Nizam-ı Cedid spēku, Selims III izdeva pavēli, kas noteica, ka katru gadu daļu karavīru no jeničeriem pārceļ uz jaunajam karaspēkam atbilstošām pakāpēm. Pēc šīs pavēles izdošanas aptuveni 10'000 jeničeri un citi reformu pretinieki Edirnē sarīkoja bruņotu sacelšanos, kas lika sultānam atlikt reformas uz nenoteiktu laiku. Joprojām risinājās militāras sadursmes Serbijā, Ēģiptē un citviet, kur sultāna karaspēks cieta sakāves vienu pēc otras. 1807. gadā Konstantinopolē ieradās Lielbritānijas flote un pieprasīja, lai sultāns piekāpjas Krievijas Impērijas prasībām un izraida Napoleona I sūtni.

Francijas sūtnim bija ļoti liela ietekme uz Selimu III un tādēļ britu flote bija spiesta doties atpakaļ, nesasniegusi vēlamos rezultātus. Nemieri, kas risinājās dažādās formās un dažādās provincēs kļuva nekontrolējami un Selims III tos nespēja apslāpēt. Jeničeri atkal sarīkoja bruņotu sacelšanos, kurā piedalījās arī šeihs ul-islāms, kas pret reformām izdeva fatvu. Rezultātā Selimu III apcietināja, ieslodzīja un viņa vietā tronī iecēla viņa brāļadēlu Mustafa IV (1807—1808).

Rustčukas pašā Mustafa Bajrakdars, kas bija reformu atbalstītājs, savāca 40'000 lielu karaspēku un devās uz Konstantinopoli, lai Selimu III atbrīvotu un atjaunotu tronī. Tomēr viņš galvaspilsētu sasniedza par vēlu, jo galvenais melnais einuhs ar saviem vīriem Selimu jau bija paspējis nogalināt. Bajrakdaru šāds notikums saniknoja un viņš nogalināja Mustafa IV, bet viņa vietā tronī tagad kāpa Mahmuds II (1808—1839), kurš bija pēdējais dzīvs palikušais Osmaņu dinastijas pārstāvis.

Interese par dzeju un mākslu

Selims III bija liels mūzikas cienītājs un viņam pašam piemita laba dziedātāja un komponista talants. Viņš sacerēja četrpadsmit makamus, no kuriem trīs ir populāri arī mūsdienās. Ir zināms, ka viņš ir autors četrām mūzikas kompozīcijām, un daļa no tām joprojām ir populāras turku klasiskās mūzikas izpildītāju repertuārā. Selims III mīlēja spēlēt arī neju un tanburu.

Selima interese par mūziku radās laikā, kad viņš bija princis un viņu mācīja Krimas Ahmets Kamils un Tanbura Izaks. Selims III ļoti augstu vērtēja Tanbura Izaku un, kad Izaks ienāca telpā, Selims vienmēr piecēlās.