Osmaņu dinastija: Atšķirības starp versijām
Dzēstais saturs Pievienotais saturs
m r2.7.1) (robots pievieno: diq:Xanedaniya Usmanıcan |
Nav labojuma kopsavilkuma |
||
| (23 starpversijas, ko saglabājuši 15 lietotāji, nav parādītas) | |||
2. rindiņa:
|dzimtas vārds =Osmaņu dinastija<br /><small>Osmanlı Hanedanı</small>
|kārta =
|ģerbonis =[[Attēls:
|valsts =[[Osmaņu impērija]]
|augšupējā dzimta =
14. rindiņa:
|tautība =[[Turki (tautība)|Turku]]
|lejupējās dzimtas =
}}{{
[[Attēls:Sultans of the Ottoman Dynasty.jpg|left|thumb|250px|Osmaņu dinastijas valdnieki no [[Osmans I|Osmana beja]] līdz sultānam un kalifam [[Mehmeds V|Mehmedam V]]
'''Osmaņu dinastija''' ({{val
Sultānam vienīgajam piederēja absolūtā vara un viņš, vismaz oficiāli, bija valsts un valdības galva. Dažkārt vara faktiski nokļuva citu valsts amatpersonu rokās (pamatā arī viņi visi bija tieši pakļauti sultānam). Vara it īpaši bieži bija [[lielvezīrs|lielvezīra]] rokās un visu valdību sauca lielvezīra pils vārtu vārdā: Lielā Porta, kamēr sultāna rezidence [[Topkapi pils]] (turku: ''Topkapı Sarayı'') bija tikai [[serāls]], jeb [[harēms]].
23. rindiņa:
Turku valodā Osmaņu dinastiju sauc ''Osmanlı'', kas apzīmē Osmaņu namu. Pirmie valdnieki sevi nesauca par [[sultāns|sultāniem]], bet par [[bejs|bejiem]] (''bey''), kas ir kaut kas līdzīgs [[emīrs|emīram]] vai [[gubernators|gubernatora]] titulam. Tomēr viņi oficiāli atzina līdzās pastāvējušo Seldžuku [[Rumas sultanāts|Rumas sultanātu]] un pirms tā pastāvējušo [[Ilkhanāts|Ilkhanātu]].
Pirmais Osmaņu pārstāvis, kas pasludināja sevi par sultānu, bija [[Murads I]], kurš valdīja no [[1359]]. līdz [[1389]]. gadam. Tituls [[sultāns]] (arābu valodā: سلطان) apzīmēja valdnieku, kas bija
Līdz ar [[1453]]. gada [[Konstantinopoles krišana|Konstantinopoles iekarošanu]], [[Osmaņu impērija|Osmaņu valstij]] nebija nekādu šķēršļu, kas traucētu kļūt par īstu impēriju un tādēļ sultāns [[Mehmeds II]] saņēma titulu [[padišahs]] (turku valodā: ''pâdişah'' پادشاه), kas cēlies no [[persiešu valoda|persiešu]] vārda un nozīmē: „karaļu kungs”, kas līdzinās [[kristieši|kristiešu]] [[imperators|imperatoram]].
Papildus šādam [[sekulārisms|sekulāram]] titulam, Osmaņu sultāni arī tika saukti par [[islāms|islāma]] [[kalifs|kalifiem]], kas teorētiski dod tiesības viņus uzskatīt
[[Eiropa]]s valstīs Osmaņu padišahu bieži neformāli sauca tādos nosaukumos, kas nesaskanēja ar Osmaņu protokolu, piemēram: „Lielais Turks”.
36. rindiņa:
Dažiem sākuma posma sultāniem nācās samierināties ar [[vasalis|vasaļa]] statusu citu valstu vadītāju pakļautībā. Piemēram, [[Tamerlāns]] [[1402]]. gadā titulēja Osmaņu sultānu Sulajmanu Čelebi Hanu kā: ''As-Sultāns Ul-Azams, Sajjids Us-Saladins Ul-Arabs val Ažams, Maliks Ur-Rikabs Ul-Umms, Gijas Ud-Daula va Ud-Dunja, Sultāns Ul-Islāms vas Ul-Muslimins, As-Sultāns ibni Us-Sultāns, Hasibinasibizamans, Rumēlijas emīrs''.
Kad [[1453]]. gada. [[29. maijs|29. maijā]] [[Mehmeds II]] iekaroja [[Konstantinopole|Konstantinopoli]], viņš pieņēma titulu ''Romas impērijas imperators un pareizticīgās kristietības aizstāvis''. Viņš iecēla [[Konstantinopoles patriarhs|Konstantinopoles patriarhu]] [[Gennadius Scholarius]], kuru aizstāvēja un iecēla Austrumu pareizticīgo kristiešu vadītāja statusā. Būdams visu Romas pareizticīgo imperators, viņš pieteica tiesības uz visām Romas pareizticīgo teritorijām, kas pirms Konstantinopoles krišanas bija tikai nedaudz plašāka teritorija par pašu pilsētu, kā arī dažas teritorijas Moreā,
Konstantinopoles iekarotāju sauca ''Sultāns Mehmeds II Fātihs Gāzi Abdul Faths'' (septītais Osmaņu nama valdnieks, [[1451]]—[[1481]]) un parastais viņa tituls bija ''Romas imperators, Hanu hans, Anatolijas un Rumēlijas lielsultāns, Trīs pilsētu — Konstantinopoles, Edirnes un Bursas imperators, Divu zemju un divu jūru kungs'' un viņš pirmais tika saukts par ''padišahu''.
42. rindiņa:
1500. gados sultāna titulēšana tika stingrāk ierobežota un jau [[1601]]. gadā sultānu [[Mehmeds III|Mehmedu III]] sauca šādā secībā:
:''Sultāns hāns (vārdi)'',
::'''Padišahs''',
::'''Hunkars''',
50. rindiņa:
::Visu ticīgo '''kalifs''' un Visuma kunga Pravieša pēctecis,
:::Svēto pilsētu
::::[[Meka]]s, [[
:::Trīs pilsētu
::::[[Konstantinopole]]s, [[Edirne]]s, [[Bursa]]s un
67. rindiņa:
== Mantošana ==
{{
Mehmets bija pēdējais sultāns, kam bija jāvalda kādā provincē.
▲Mehmets bija pēdējais sultāns, kam bija jāvalda kādā provincē. Nākošie dēli vairs netika izlaisti no harēma, līdz pat sava tēva nāvei. Līdz ar to viņiem tika atņemta iespēja sapulcināt iespaidīgu atbalstītāju loku, kas spētu ietekmēt tēvu vēl viņa dzīves laikā. Viņiem arī vairs nebija iespēju radīt bērnus, kamēr viņu tēvs vēl bija dzīvs. Kad tronī kāpa Mehmeta dēls [[Ahmeds I]], viņam vēl nebija neviena bērna. Turklāt, nebija nekādu liecību, ka viņam vispār varētu būt bērni. Rezultātā varētu valstī rasties troņa mantošanas krīze. Ahmeds nogalināja dažus savus brāļus, bet nenogalināja [[Mustafa I|Mustafu]]. Līdzīgi arī [[Osmans II]] atstāja dzīvus savus pusbrāļus Muradu un Ibrahimu. Līdz ar to 17. gs. notika pāreja no pirmdzimtības tiesībām uz '''vecākuma kārtību''', kad vecākais vīriešu kārtas pēcnācējs bija nākamais mantinieks. Līdz ar to Mustafa nomainīja savu brāli Ahmedu, [[Sulejmans II]] un [[Ahmeds II]] nomainīja savu brāli [[Mehmeds IV|Mehmedu IV]]. Šāda kārtība palika spēkā līdz pat Osmaņu impērijas beigām 20. gs.
== Nama valdnieki ==
Line 79 ⟶ 78:
|colspan="2" align=center | '''Osmaņu nama valdnieki pirms impērijas'''
|-
|colspan="2" align=center |[[
|-
|colspan="2" align=center |[[Ertugruls]] ([[1227]]-[[1281]]) (''[[bejs]]'')
|-
|colspan="2" align=center | '''[[Osmaņu impērijas sultānu uzskaitījums|Osmaņu impērijas nama valdnieki]]'''
|-
|colspan="2" align=center |[[Osmans I]] ([[1281]]—[[1326]]) (''[[bejs]]'')
Line 94 ⟶ 93:
|-
| [[Bajezids I]] ([[1389]]—[[1402]])
| [[
|-
| ''[[Osmaņu bezvaldnieku laiks]]'' ([[1402]]—[[1413]])
Line 114 ⟶ 113:
| [[Mustafa III]] ([[1757]]—[[1774]])
|-
| [[
| [[Abdulhamids I]] ([[1774]]—[[1789]])
|-
Line 158 ⟶ 157:
|colspan="2" align=center |[[Mehmeds VII Orhans]] ([[1983]]-[[1994]])
|-
|colspan="2" align=center |[[Ertugruls Osmans V]] ([[1994]]-[[2009. gads|2009]]<!-- Ertugruls Osmans miris 2009. gada 25. septembrī Stambulā, skatīt [http://news.bbc.co.uk/2/hi/europe/8273396.stm BBC ziņu]-->)
|-
|colspan="2" align=center |[[Bajezids Osmans]] ([[2009. gads|2009]]-)
|}
''Piezīme'': Lai arī [[Abdulmedžids II]] tika iecelts par [[kalifs|kalifu]] 1922. gadā, viņš jau vairs nebija sultāns, jo Turcijas Nacionālā Asambleja jau bija atcēlusi sultanātu un proklamējusi Turciju par republiku. Kalifātu atcēla 1924. gadā.
Osmaņu sultāni varēja valdīt pār [[kalifāts|Visuma kalifātu]] saskaņā ar 1774. gada Mazās Kajnardžas (''Küçük Kaynarca'') līgumu. Lai kalifa tituls būtu spēkā, sultānam bija jāpierāda pasaulei savas tiesības. Šajā nolūkā turku propaganda (to ietekmēja urdu žurnālistika un indiešu musulmaņu idejas) izcēla un mitoloģisku stāstu par to, kā 1517. gadā Al-Mutavakils nodeva kalifātu sultānam Selimam. Tika popularizēts tas, ka kalifātu nodevis tālāk Abasa nama pārstāvis, kas bija trimdā un nodevis kalifātu musulmaņu sultānam, lai tas nodrošinātu taisnību zemes virsū. Līdz ar to sultānu tiesības uz kalifātu bija gandrīz neiespējami apstrīdēt. Sultānu tādēļ turpmāk uzskatīja par Dieva Pravieša pēcteci un viņam, līdz ar to, bija tiesības pārvaldīt visus pasaules musulmaņus.
== Ārējās saites ==
{{sisterlinks-inline}}
{{Enciklopēdiju ārējās saites}}
*[http://www.osmanli700.gen.tr/english/engindex.html Mājaslapa par godu 700 Osmaņu dinastijas gadadienai] {{en ikona}}
[[Kategorija:Turcijas vēsture]]
[[Kategorija:Osmaņu dinastija| ]]
[[Kategorija:Karaliskās ģimenes]]
| |||