Osmaņu dinastija: Atšķirības starp versijām

|ģerbonis =[[Attēls:Osmanli-nisaniCoat of arms of the Ottoman Empire (1882–1922).svg|150px|[[Osmaņu impērijas ģerbonis|Osmaņu ģerbonis]].]]

}}{{OsmanuOsmaņu imperijasimpērijas vesturevēsture|Timeline=Osmaņu impērijas gadu gaita}}

[[Attēls:Sultans of the Ottoman Dynasty.jpg|left|thumb|250px|Osmaņu dinastijas valdnieki no [[Osmans I|Osmana beja]] līdz sultānam un kalifam [[Mehmeds V|Mehmedam V]].]]

'''Osmaņu dinastija''' ({{val-|tr|Osmanlı Hanedanı}}, arī '''Osmaņu impēriskais nams''') bija [[Osmaņu impērija]]s valdnieki no [[1281]]. līdz [[1923]]. gadam. Par dinastijas pirmo pārstāvi uzskata [[Osmans I|Osmanu I]] (neskaitot viņa tēvu Ertugrulu), lai arī dinastija tika proklamēta tikai [[1383]]. gadā, kad [[Murads I]] sevi pasludināja par [[sultāns|sultānu]]. Līdz tam cilti, jeb dinastiju, pazina ar nosaukumu Soguti (''Söğüt''), bet par godu Osmanam I to pārdēvēja par Osmaņiem (''Osmanlı'').

Pirmais Osmaņu pārstāvis, kas pasludināja sevi par sultānu, bija [[Murads I]], kurš valdīja no [[1359]]. līdz [[1389]]. gadam. Tituls [[sultāns]] (arābu valodā: سلطان) apzīmēja valdnieku, kas bija nākošaisnākamais hierarhijā zem [[Bagdāde]]s [[kalifs|kalifa]] un to lietoja vairāki neatkarīgi [[musulmaņi|musulmaņu]] [[monarhs|monarhi]]. Šis tituls bija daudz cēlāks nekā [[emīrs]] un to nevarēja pat salīdzināt ar oriģinālo persiešu titulu [[šahs]].

Papildus šādam [[sekulārisms|sekulāram]] titulam, Osmaņu sultāni arī tika saukti par [[islāms|islāma]] [[kalifs|kalifiem]], kas teorētiski dod tiesības viņus uzskatīt paarpar visu pasaules musulmaņu valdniekiem. Tomēr šī titula lietošana teorētiski tiek apšaubīta, jo pastāv daži islāma novirzieni, it īpaši [[šiīti]], kas tic citai kalifa titula lietošanas kārtībai. Kalifa tituls pirmo reizi tika lietots sultānam [[Abdulhamids I|Abdulhamidam I]] [[1774]]. gadā, bet šo titulu viņš pats neuzņēmās lietot. Pirmais sultāns, kurš patiešām sevi sauca par kalifu bija sultāns [[Abdulazizs]], kurš valdīja no [[1861]]. līdz [[1876]]. gadam.

Kad [[1453]]. gada. [[29. maijs|29. maijā]] [[Mehmeds II]] iekaroja [[Konstantinopole|Konstantinopoli]], viņš pieņēma titulu ''Romas impērijas imperators un pareizticīgās kristietības aizstāvis''. Viņš iecēla [[Konstantinopoles patriarhs|Konstantinopoles patriarhu]] [[Gennadius Scholarius]], kuru aizstāvēja un iecēla Austrumu pareizticīgo kristiešu vadītāja statusā. Būdams visu Romas pareizticīgo imperators, viņš pieteica tiesības uz visām Romas pareizticīgo teritorijām, kas pirms Konstantinopoles krišanas bija tikai nedaudz plašāka teritorija par pašu pilsētu, kā arī dažas teritorijas Moreā, PeloponesēPeloponēsa un Trebzonas impērija.

Konstantinopoles iekarotāju sauca ''Sultāns Mehmeds II Fātihs Gāzi Abdul Faths'' (septītais Osmaņu nama valdnieks, [[1451]]–—[[1481]]) un parastais viņa tituls bija ''Romas imperators, Hanu hans, Anatolijas un Rumēlijas lielsultāns, Trīs pilsētu –— Konstantinopoles, Edirnes un Bursas imperators, Divu zemju un divu jūru kungs'' un viņš pirmais tika saukts par ''padišahu''.

:''Sultāns hāns (vārdi)'',

::::[[Meka]]s, [[MedinaMedīna]]s un [[JeruzālemeJeruzaleme]]s aizstāvis,

{{StateOsmaņu organisationimpērijas of Ottomanvalsts Empireiekārta}}Sākuma periodā Osmaņi ievēroja brīvās mantošanas principu. Tēva valdīšanas laikā visi pilngadīgie sultāna dēli bija valsts novadu gubernatori. Viņiem palīdzēja mātes un viņi ar laiku centās iegūt katrs pēc iespējas vairāk atbalstītājus. Kad tēvs bija miris, viņi savā starpā sacentās uz ātrumu, kurš ātrāk paspēs fiziski nokļūt tronī. Tādēļ provinces attālums no valsts galvaspilsētas bija noteicošais faktors. Jo tuvāk dēla pārvaldītā province atradās galvaspilsētai, jo ātrāk dēls uzzināja par tēva nāvi un pirmais varēja paspēt nokļūt Konstantinopolē, lai sevi pasludinātu par sultānu. Tēvs, iedalot provinces saviem dēliem, skaidri norādīja, kuru dēlu viņš gribētu redzēt kā savu mantinieku. [[Bajezids II]] sacentās ar savu brāli Džemu 1480. gados par tiesībām nokļūt tronī. Dažkārt pusbrāļi sacensības jau sāka pirms tēvs bija paspējis nomirt. [[SulejmansSuleimans I|SulejmanaSuleimana I Lieliskā]] valdīšanas laikā (1520–15661520—1566) dēlu Selima un Bajezida savstarpējās cīņas radīja neskaitāmas nesaskaņas, kuru rezultātā sultāns SulejmansSuleimans I lika nonāvēt Bajezidu, lai [[Selims II]] paliktu par vienīgo troņmantnieku.

SulejmanaSuleimana un Selima laikā sultāna konkubīnes favorītes (''haseki'') ieguva lielāku cieņu. Iegūstot varu harēmā, favorīte bija spējīga veikt nepieciešamos politiskos manevrus, lai nodrošinātu sava dēla nokļūšanu tronī. Tā rezultātā uz laiku bija spēkā [[pirmdzimtība|pirmdzimtības tiesību princips]]. Atšķirībā no sākuma perioda, tagad sultāna dēli sāka praktizēt brāļu slepkavību, lai jau pirms sacensībām ar saviem brāļiem nodrošinātu sev drošu nokļūšanu tronī. Gan [[Murads III]], gan [[Mehmeds III]] nogalināja savus brāļus.

|colspan="2" align=center |[[SulejmansSuleimans Šahs]] (-[[1227]]) (''[[bejs]]'')

|colspan="2" align=center | '''[[Osmaņu impērijas sultānu uzskaitījums|Osmaņu impērijas nama valdnieki]]'''

|colspan="2" align=center |[[Osmans I]] ([[1281]]–—[[1326]]) (''[[bejs]]'')

| [[Orhans I]] ([[1326]]–—[[1359]]; ''[[bejs]]'')

| [[Ibrahims I]] ([[1640]]–—[[1648]])

| [[Murads I]] ([[1359]]–—[[1389]]; [[sultāns]] no [[1383]])

| [[Mehmeds IV]] ([[1648]]–—[[1687]])

| [[Bajezids I]] ([[1389]]–—[[1402]])

| [[SulejmansSuleimans II]] ([[1687]]–—[[1691]])

| ''[[Osmaņu bezvaldnieku laiks]]'' ([[1402]]–—[[1413]])

| [[Ahmeds II]] ([[1691]]–—[[1695]])

| [[Mehmeds I]] ([[1413]]–—[[1421]])

| [[Mustafa II]] ([[1695]]–—[[1703]])

| [[Murads II]] ([[1421]]–—[[1444]]) ([[1445]]–—[[1451]])

| [[Ahmeds III]] ([[1703]]–—[[1730]])

| [[Mehmeds II]] (Iekarotājs) ([[1444]]–—[[1445]], [[1451]]–—[[1481]])

| [[Mahmuds I]] ([[1730]]–—[[1754]])

| [[Bajezids II]] ([[1481]]–—[[1512]])

| [[Osmans III]] ([[1754]]–—[[1757]])

| [[Selims I]] ([[1512]]–—[[1520]]; [[kalifs]] no 1517)

| [[Mustafa III]] ([[1757]]–—[[1774]])

| [[SulejmansSuleimans I|SulejmansSuleimans I Lieliskais]] ([[Kanonizēt|Kanonizētājs]]ājs (''Kanuni'')) ([[1520]]–—[[1566]])

| [[Abdulhamids I]] ([[1774]]–—[[1789]])

| [[Selims II]] ([[1566]]–—[[1574]])

| [[Selims III]] ([[1789]]–—[[1807]])

| [[Murads III]] ([[1574]]–—[[1595]])

| [[Mustafa IV]] ([[1807]]–—[[1808]])

| [[Mehmeds III]] ([[1595]]–—[[1603]])

| [[Mahmuds II]] ([[1808]]–—[[1839]])

| [[Ahmeds I]] ([[1603]]–—[[1617]])

| [[Abdulmedžids I]] ([[1839]]–—[[1861]])

| [[Mustafa I]] ([[1617]]–—[[1618]])

| [[Abdulazizs]] ([[1861]]–—[[1876]])

| [[Osmans II]] ([[1618]]–—[[1622]])

| [[Mustafa I]] ([[1622]]–—[[1623]])

| [[Abdulhamids II]] ([[1876]]–—[[1909]])

| [[Murads IV]] ([[1623]]–—[[1640]])

| [[Mehmeds V]] (Rešads) ([[1909]]–—[[1918]])

| [[Mehmeds VI]] (Vahidedins) ([[1918]]–—[[1922]])

|colspan="2" align=center |[[Ertugruls Osmans V]] ([[1994]]-[[2009. gads|2009]]<!-- Ertugruls Osmans miris 2009. gada 25. septembrī Stambulā, skatīt [http://news.bbc.co.uk/2/hi/europe/8273396.stm BBC ziņu]-->)

|colspan="2" align=center |[[Bajezids Osmans]] ([[2009. gads|2009]]-)