Prizrena
| |||
| Iedzīvotāji (2006) | 165 227 [1] | ||
| Zināma no | Bizantijas laikiem | ||
| Valsts daļa | Kosova un Metohija | ||
| Mājaslapa | http://www.prizreni-komuna.org/ | ||
Prizrena (serbu - Призрен, albāņu - Prizreni) - pilsēta Serbijas galējos dienvidos, Kosovā un Metohijā.
Kaut arī starptautiski tiek atzīta par Serbijas pilsētu, pēc 1999.gada Kosovas kara, tāpat kā visa Kosova atrodas ANO administratīvā (t.s. UNMIK) un NATO militārā (t.s. KFOR) pārziņā.
Mūsdienās pilsētu apdzīvo galvenokārt albāņi. Ir bosniešu, turku un čigānu (romu) minoritātes.
Vēsture
Pilsēta pazīstama no Bizantijas laikiem. 1019. gadā, sabrūkot Pirmajai Bulgāru valstij, bizantieši nodibināja bulgāru bīskapiju ar centru Prizrenā. 1072. gadā bulgāri sacēlās un Prizrenā tika kronēts Bulgārijas cars Petars III, tomēr jau 1073. gadā bizantieši sacelšanos apspieda.
1198. gadā Krusta karu laikā serbu valdnieks Stefans Nemanja ieņēma pilsētu, tomēr 1191. gadā atdeva to atpakaļ bizantiešiem. 1204. gadā to ieņēma bulgāri, bet 1208. gadā - serbu valdnieks Stefans II Nemanja iekaroja pilsētu.
Prizrena kļuva par serbu bīskapijas centru. Serbijas ietekmīgā valdnieka Stefana Dušana laikā XIV gadsimtā Prizrena bija galma rezidence un faktiskā valsts galvaspilsēta.
Osmaņu impērijas valdīšanas laikā Prizrena bija Rumēlijas provinces Kosovas vilajeta sandžaka centrs. Pilsētā pieauga musulmaņu un albāņu iedzīvotāju skaits.
XIX gadsimta otrajā pusē Prizrena kļuva par albāņu kultūras un politisko centru. 1878. gadā šeit nodibinājās Prizrenas līga - pirmā albāņu politiskā organizācija, kura centās apvienot albāņu apdzīvotās zemes.
Pirmā Balkānu kara laikā Prizrenu ieņēma serbu karaspēks un tā tika iekļauta Serbijas valstī.
Pirmā pasaules kara laikā to ieņēma Austroungārija, bet 2.pasaules kara laikā - Itālija un iekļāva to Albānijā. Pēc kara, kad Prizrena tika iekļauta Dienvidslāvijā, pilsēta kļuva par albāņu nacionālisma centru.
Kosovas kara laikā (1996-1999) vispirms no pilsētas tika padzīti albāņu iedzīvotāji un tika nodedzināta Prizrenas līgas māja. Kad pilsētā bija atgriezušies albāņu iedzīvotāji un savukārt padzīti serbi, 2004. gada nemieru laikā pilsētā tika nodedzinātas gandrīz visas serbu pareizticīgo baznīcas (arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā Ljeviškas Dievmātes baznīca (Богородица Љевишка)).