Georgijs Ļvovs
| Georgijs Ļvovs Георгий Львов | |
|---|---|
 | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1861. gada 2. novembrī Drēzdene (tagad  Vācija) |
| Miršanas dati |
1925. gada 7. martā (63 gadu vecumā) Buloņa-Bijankūra,  Francija |
| Profesija | politiķis |
| Augstskola | Maskavas Universitāte |
| Reliģija | pareizticība |
| Paraksts |
|
Georgijs Ļvovs (krievu: Георгий Евгеньевич Львов, dzimis 1861. gada 2. novembrī Drēzdenē, miris 1925. gada 7. martā netālu no Parīzes, tagad Buloņa-Bijankūra) bija krievu valstsvīrs un politiķis.
Krievijas Pagaidu valdības pirmais ministrs un priekšsēdētājs no 1917. gada 2. marta līdz 7. jūlijam. Kadetu partijas biedrs (1905—1917). Februāra revolūcijas laikā imperators Nikolajs II, no vienas puses, un Valsts domes Pagaidu komiteja, no otras puses, iecēla Ļvovu par Krievijas Impērijas valdības vadītāju ar valsts vadītāja funkcijām.
Jūnija ofensīvas neveiksme un boļševiku jūlijā organizētā sacelšanās noveda pie valdības krīzes. Ļvovs 1917. gada 7. jūlijā atkāpās no Ministru kabineta vadītāja un iekšlietu ministra amata. Pagaidu valdību vadīja kara un jūras ministrs Aleksandrs Kerenskis.
Dzīve pēc Oktobra revolūcijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Oktobra revolūcijas apmetās uz dzīvi Tjumeņā.[1] 1918. gada martā viņu arestēja un aizveda uz Jekaterinburgu. Trīs mēnešus vēlāk Ļvovu un vēl divus ieslodzītos (Lopuhinu un kņazu Goļicinu) atbrīvoja līdz tiesas procesam ar aizliegumu izbraukt, bet Lvovs nekavējoties pameta Jekaterinburgu un devās uz Omsku, ko bija okupējis sacēlies Čehoslovākijas korpuss.
Omskā izveidotā Pagaidu Sibīrijas valdība uzdeva Ļvovam doties uz Amerikas Savienotajām Valstīm (jo tika uzskatīts, ka tieši šī lielvalsts var sniegt visātrāko un visefektīvāko palīdzību pret boļševiku spēkiem), lai tiktos ar prezidentu Vudro Vilsonu un citiem valstsvīriem, iepazīstinātu viņus ar pretpadomju spēku mērķiem un iegūtu palīdzību no bijušajiem Krievijas sabiedrotajiem Pirmajā pasaules karā.
1918. gada oktobrī Ļvovs ieradās ASV, taču par vēlu, jo tā paša gada novembrī Pirmais pasaules karš beidzās, un sākās gatavošanās Miera konferencei Parīzē. Emigrācijā pelnīja iztiku kā amatnieks un rakstīja memuārus. Miris 1925. gada 7. martā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «ЭБ ТюмГУ - Тюмень на перепутье: монография. — 2-е изд.». library.utmn.ru. Skatīts: 2023-05-08.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Georgijs Ļvovs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
|