Vulfa sfagns
| Vulfa sfagns Sphagnum wulfianum Girg. | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Apakšvalsts | Viridiplantae |
| Nodalījums | Lapu sūnas (Bryophyta) |
| Apakšnodalījums | Musci |
| Klase | Sfagnu klase (Sphagnopsida) |
| Apakšklase | Sfagnu apakšklase (Sphagnidae) |
| Kārta | Sfagnu kārta (Sphagnales) |
| Dzimta | Sfagnu dzimta (Sphagnaceae) |
| Ģints | Sfagni (Sphagnum) |
| Suga | Vulfa sfagns (Sphagnum wulfianum) |
| Izcelsmes vieta | |
| Ziemeļu puslode | |
 Vulfa sfagns Vikikrātuvē | |
Vulfa sfagns (Sphagnum wulfianum Girg.) ir liela sfagnu dzimtas lapu sūna[1] un ir vienīgā suga, kas pieder sfagnu ģints sekcijai Polyclada.[2] Aug Ziemeļu puslodē,[3] visbiežāk atrasts Ziemeļeiropā un Ziemeļamerikas ziemeļaustrumos.[4][5]
Igaunijā tas ir iekļauts III aizsardzības kategorijā (no 2012. gada). Vulfa sfagns tika izvēlēts par Igaunijas 2019. gada un Latvijas 2023. gada sūnu. Pasludinot to par gada sūnu, Latvijas botāniķi cita starpā vēlējās noskaidrot, vai Latvijā atrodami Vulfa sfagni ar sporu vācelītēm.[6]
Taksonomija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sugu pirmais aprakstījis Tartu amatierbriologs Gustavs Karls Girgensons, pamatojoties uz materiālu, kas savākts no Tehtveres purva netālu no Tartu, nosaucot to zemes īpašnieka vārdā.[2][7][8]
Apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Visi sfagni jeb baltās sūnas ir daudzgadīgas sūnas ar zariem pušķos un tievu stumbru, kas apakšdaļā pamazām atmirst un rada kūdru.
Velēnas: augstas un skrajas, retāk zemas un blīvas, pārsvarā zaļganas, dzeltenīgas vai iesārtas, nereti nedaudz raibas.[6][9] Zaļi augi l2 cm augsti.[10]
Stumbrs: šķērsgriezumā ieapaļš, piecšķautņains, ciets un trausls, melni brūns.[10] Stumbra hialoderma sastāv no divām līdz trim šūnu kārtām, sklerodermas krāsa sarkanmelna vai pelēcīgi sarkana. Stumbra lapas ir 1–1,5 mm garas, 0,5–0,7 mm platas, trīsstūraini mēlveidīgas, galā noapaļotas, reizēm nedaudz bārkstainas.[6][9][11]
Zari: galotnes zari īsi un blīvi sakārtoti, veidojot lielu, stingru, noapaļotu galviņu,[12] kādu citiem mežā sastopamajiem sfagniem nav. Zari sakārtoti 7–13 pušķos.[13] Katrā pušķī ir trīs līdz pieci atkaru zari, bet pārējie cieši piekļaujas stumbram.[6][9][11]
Zaru lapas: 1–1,5 mm garas, 0,4–0,6 mm platas, olveidīgi lancetiskas, gals atliekts.[6][9] Tāpat kā visiem sfagniem, lapām nav dzīslas, plātnes šūnas ir divu veidu — garās un zaļās hlorocistas, kas satur hlorofilu un asimilē, un bezkrāsainās, tukšās hialocistas, kuru apvalks ir ar gredzenveida uzbiezējumiem un daudzām porām ūdens un barības vielu uzņemšanai un piegādei hlorocistām.[14]
Noteikšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sugu, atšķirībā no daudzām citām, var noteikt bez mikroskopa palīdzības un no kvalitatīva foto.[6] Zaru kārtojums ir 7–13 pušķos, kas ir vairāk nekā visām citām sfagnu sugām un ir svarīgi atpazīšanai.[13] Nozīmīga detaļa ir arī galotnes pušķa kompaktums.[10]
Augšanas apstākļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šī sūna, tāpat kā citi sfagni, pieder pie epigeīdiem, t.i., uz augsnes augošajām sūnām. Vulfa sfagni parasti sastopami purvainos un mitros skujkoku (īpaši egļu) un jauktos mežos, arī purvmalās.[6][15][13] Parastākie meža tipi - slapji damakšņi un vēri.[14] Atrodami arī pārejas joslās, kur sausieņu mežs pāriet purvainā mežā vai sūnu purvā,[9] uz kūdras vai nosusinātas kūdras.[10] Augs ir jutīgs pret drenāžu un mežizstrādi, tā, 2004. gadā Igaunijā no agrākajām 30 zināmajām atradnēm bija palikušas tikai 8.[16] Eksperimenti arī liecina, ka citu sfagnu sugu klātbūtne palēnina Vulfa sfagnu augšanu.[17] Parasti aug kopā ar citiem sfagniem - Sphagnum centrale, S. girgensohnii, S. russowii un S. squarrosum, arī S. palustre, S. quinquefarium, S. nemoreum.[10] Latvijā parasti sastopams valsts ziemeļaustrumos.[6] Reizēm šo sfagnu var atrast pazeminājumos augam dažu kvadrātmetru platībā, reizēm – tikai nedaudzus augus.[6]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «USDA Plants Database». plants.usda.gov. Skatīts: 2023-02-25.
- ↑ 2,0 2,1 «Merli Nagel 2008. Keskkonnategurite mõju Wulfi turbasambla (Sphagnum wulfianum) esinemisele ja kasvule. Magistritöö. Tartu Ülikool.». 2023-02-25. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-12-28. Skatīts: 2023-02-25.
- ↑ «Sphagnum wulfianum Girgensohn, 1860». www.gbif.org (angļu). Skatīts: 2021. gada 12. februāris.
- ↑ «Wulf's sphagnum - Encyclopedia of Life». eol.org. Skatīts: 2023-02-25.
- ↑ «Sphagnum wulfianum Girgensohn, 1860». www.gbif.org (angļu). Skatīts: 2023-02-25.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 6,7 6,8 «Par 2023. gada sūnu izraudzīta Vulfa sfagns». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2023-02-25.
- ↑ Girgensohn, G.K. 1860. Naturgeschichte der Laub- und Lebermoose Liv-, Ehst- und Kurlands. — Arch. Naturk. Liv-, Ehst- und Kurlands 2(2): 1-488.
- ↑ Ingerpuu, N., Vellak, K. 2007. Collections of G. C. Girgensohn (1786—1872): lectotypes and rare species. Journal of Bryology 29: 235-240
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 Dabasdati lv-dabas novērojumi. «Gada sūna 2023 – Vulfa sfagns». dabasdati.lv (latviešu). Skatīts: 2023-02-25.
- ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 Īpaši aizsargājamās un retās sūnu sugas Latvijā. L. Liepiņa.
- ↑ 11,0 11,1 botany. «Gada sūna 2023 – Vulfa sfagns | Latvijas Botāniķu biedrība» (en-US). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-02-25. Skatīts: 2023-02-25.
- ↑ «Latvijas Daba un kultūrvēsture DZIEDAVA.lv». www.dziedava.lv. Skatīts: 2023-02-25.
- ↑ 13,0 13,1 13,2 «Sphagnum wulfianum in Flora of North America @ efloras.org». www.efloras.org. Skatīts: 2023-02-25.
- ↑ 14,0 14,1 «Letonika.lv. Enciklopēdijas - Meža enciklopēdija. sfagni». www.letonika.lv. Skatīts: 2023-02-25.
- ↑ «Wulfi turbasammal andmebaasis eElurikkus Muuda Vikiandmetes (vaadatud 25.08.2012)». elurikkus.ee. Skatīts: 2023-02-25.
- ↑ «Kai Vellak. Turbasamblad ja valvik. Eesti Loodus nr 3/2004». eestiloodus.horisont.ee. Skatīts: 2023-02-25.
- ↑ «Piret Pappel. Turbasammalde keeruline kooselu. Novaator, 17. mai 2013». ERR (igauņu). Skatīts: 2023-02-25.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vulfa sfagns.
- Encyclopædia of Life raksts (angliski)